Šodien iedomājos, ka mājmācība ir kā sēņošana. Tu izdomā savākt sēnes, ej uz mežu, meklē, atpazīsti, atrodi, nes mājās un pagatavo ko gardu tūlītējai ēšanai vai ziemas krājumiem. Jo labāk zini, kādas vietas un laikapstākļi tām patīk, jo lielākas iespējas trāpīties mežā sēņu laikā un vietā. Jo vairāk sēņu pazīsti, jo, nonācis īstajā vietā, vairāk tās ieliksi groziņā. Jo labāk proti pagatavot, jo lielāks prieks tuvākajās maltītēs un reizēs, kad vēlāk ieskatīsies ledusskapī vai nokāsi pagrabā.

Mācoties mājās kopā ar dēlu ejam lasīt zināšanas. Kur tās aug? Grāmatās? Ne tikai! Lasot mācību grāmatas, pildot uzdevumus var daudz ievākt, bet sākumskolas posmā grāmatās lasītās ir tādas sīkas un bezgaršīgas. Vērtīgām zināšanu sēnēm patīk augt stāstos. Aizrautīgi pastāstīts, emocijām bagāts stāsts, kas vēl papildināts ar uzskates materiāliem ir īsta zināšanu iegūšanas paradīze! Tos, atšķirībā no grāmatas teksta, var vienā vietā pavilkt garumā, citur saīsināt. Valoda, kuru vecāks lieto ir ierasta un viegli uztverama. Bērnam nav jāpiepūlas lasot un liekot kopā vārdus un teikumus - var klausīties un pildīt zināšanu groziņu. Lasīt var tekstus par jau iepazītām tēmām ar nelielu jauno terminu apjomu. Darbošanās ar uzskates materiāliem, savukārt, ļauj atklāt sēnes, kas slēpjas zem koku lapām un skujām, jeb zināšanas, kas nav tik viegli pamanāmas un līdz groziņam dabūjamas. Galda spēles arī ir tīri laba sēņošanas vieta. Tās ir kā jauka pļaviņa kur pavisam viegli iegūstamas ļoti treknas bekas - fakti un skaitļi gandrīz paši lec grozā iekšā! Savas mīļās grāmatas lasīšana ir kā nesteidzīga pastaiga mežā - pat neplānojāt sēņot, bet, skat, jau kabatās bērns kaut ko iemetis, jo nevar tām garām paiet. Ikdienas dzīve ir sēņu pilna. Un visu cauru gadu.

Bet, kā jau mēs zinām, sēnes ir ļoti dažādas. Dažas pat pēc sēnēm neizskatās! Bērns, viens pa mežu iedams, labi, ja gailenes un bekas savāks. Nu un mēs paši arī ne vienmēr esam mācīti pamanīt zināšanas, pie kurām vērts pieliekties ar mazo nazīti. Te ļoti noder izlasīt skolas programmu ar garu garajiem sarakstiem:
- Ziņas (piemēram, "Vienā stundā ir 60 minūtes"),
- Prasmes (piemēram, "Lasa uzrakstītus skaitļus līdz 100"),
- Kompleksais sasniedzamais rezultāts (piemēram "Nosaka un skaidro, kāds var būt aptuvenais darbības rezultāts"),
- Ieradumi (piemēram, "Veic mērījumus precīzi").
Tas ir lielisks meklējamo un grozā liekamo sēņu saraksts! It īpaši to, ko jau vērts salasīt kopā ar vecāku bērnu. Reizēm pat neaizdomājos, ka tas, kas tur uzskaitīts ir bērnam jāapgūst. Daudz ko no tā es pati tik sen un labi zinu, ka šķiet ar šīm zināšanām piedzimu. Teiksim, kur dabā un kartē ir ziemeļi. Vai tad kāds nezina, ka kartē ziemeļi ir augšā? Un RRRRietumi ir pa kRRRReisi, ja nostājas ar seju pret ziemeļiem. Tad vienu dienu pastaigā atskārtu, ka bērns nezina gan. Ā, nu jā! Katru reizi, kad es viņa klātbūtnē pagriežu karti pareizi vai iemetu aci navigācijas sistēmā, es skaļi nepastāstu, ka es tikko domās noorientējos, kur ir ziemeļi. Man tas šķiet pilnīgi pašsaprotami, jo notiek gandrīz automātiski. "Padariet savu domāšanas procesu bērnam redzamu!", šis ir viens no vērtīgajiem ieteikumiem, ko paņēmu no kursa "Edmunds Vanags: Pašvadīta mācīšanās. Kā mācīt un mācīties efektīvi".  Un saraksts ar apgūstamajām zināšanām man palīdz atcerēties, kuru daļu no mana domāšanas procesa jau tagad padarīt redzamu.

Gadās, ka lasot zināšanu "katalogu", saprotu, ka es pati jau sen esmu aizmirsusi, ka šādas zināšanas man ir bijušas, jo tās nepielietoju. Protams, aizvainotā pašapziņa paceļ galvu un ieklepojas: "Ja nezinu, tātad nevajag! Pitagora teorēma, pfi!" Bet, ja nu nelietoju, jo neesmu skolā kārtīgi iemācījusies? Bet, ja nu dēlam dzīvē tā tomēr noder un ir labi zināt, kas ir šī cilvēcei tik svarīgā likumsakarība starp taisnleņķa trijstūra malām, ko ne velti pilnīgi neatkarīgi atklāja visas lielās civilizācijas? Pat, ja aizmirsīs detaļas, zinās, ka tāda ir un varēs rūpīgāk pameklēt interneta dzīlēs. Ā, nākamās desmit zināšnas no saraksta zinu labi, pašapziņa pamazām norimst "Nu kaut ko jau var aizmirst, nav liela nelaime! Pamācīsimies kopā!"

Katrā ziņā man patīk sēņu-zināšanu katalogs. Lasu to ik pa laikam, bet jo īpaši semestra sākumā. Lai ieguļas atmiņā, jo tikai tad izdodas atrast īstas sēņu pērles visneiedomājamākajās vietās! Padalīšos ar dažām nesen nomedītajām.

Dēls sācis lasīt Harija Potera pirmo grāmatu. Atskan: "Mammu, kas ir veģe?" Man nav ne jausmas, bet jūtu, ka te guļ sēne. Atrodu, ka tas ir speciālas formas kviešu maizes klaipiņš. Pirmkārt, ar to nodemonstrēju, ka ir vērts noskaidrot sastaptos nezināmos vārdus. Kad dēls būs pie tā pieradis, varēs aicināt meklēt arī pašam. Šobrīd jau tik biezas grāmatas uzsākšana ir izaicinājums un es labprāt palīdzu ar vārda meklēšanu. Izlasu, kas ir veģe, un padiskutējam, cik interesanti, ka ir vārdi, kas kādreiz ir bijuši ikdienišķi, bet tagad vairs netiek gandrīz nemaz lietoti. Dēls nosauc dažus, ko pats atceras. Pielieku domās mazu ķeksīti pie zināšanu kataloga ieraksta "Apvidvārdi".  Īsti gan nesaprotu, kāpēc tagad šī tēma ir 3.klases programmā, lai gan senāk tika apgūta 5.klasē, bet nu labi. Varbūt tikai man liekas, ka 3.klasē pietiktu ar to, ka bērns zinātu, ka ir vārdi, ko lieto tikai noteiktā valsts teritorijā, bet termina "apvidvārds" apguvi varētu atstāt uz citu gadu. Nāksies, protams, atgriezties pie termina "apvidvārds" apguves arī citā formātā, bet sēkla ir iesēta - termins ir vienu reizi dzirdēts un reālā kontekstā. Juhū! Mammu, kas ir "lietavas"? "Ilgstošs lietus". Un atķeksēju .... ē... kādu no ierakstiem dabaszinībās par nokrišņiem, klimatu. Juhū!

Spēlējam spēli "MicroMacro Noziegumu pilsēta", kurā ir dota pilsētas karte pilna ar dažādiem notikumiem un kārtis, ar norādēm par nozieguma pavedieniem. Jāmeklē upuris pilsētas ziemeļos vai aizdomīgs tips uz austrumiem no lielveikala. Sākas sēņošana ar debesspušu terminu atsvaidzināšanu atmiņā, nesteidzoties visu parādīt, bet aicinu atcerēties, padomāt, mazliet palīdzot.

Roberts spēlē spēli, kur no burtiem jāveido vārdi, bet nu ir iestrēdzis vienā līmenī un netiek tālāk. Lai papildinātu sēņu groziņu, padaru savu domu gaitu redzamu: "Ahā, šitajā spēlē no burtiem jāveido vārdi. Ta, tā ... vārdos parasti ir viens vai divi līdzskaņi, tad patskaņi. Lietvārdi beidzas ar s, a un e, darbības vārdi ar t - tos pataupam galotnei. Kādi varianti, ja vārds sākas ar p? Otrais var būt u vai i, bet varētu būt divskanis ui, iu gan nebūs ..."

Pastaigā vērojam kā ūdens straumes izskalojušas tādas kā upes. Aprunājamies, kā sen atpakaļ Latviju klāja ledāji, bet tiem kūstot ūdens izskaloja upes akurāt kā te un lauku ceļa. Pavērojam kā smalkākās smiltis ir vairāk nestas uz priekšu ar ūdens straumi, vietām tās ir sanestas biezā slānī, citur, kur smiltis aizskalotas prom, atsedzas akmeņi.  Ieliekam groziņā sēni, kas ir daudz vērtīgāka par to, ko nogrieztu, ja mācību grāmatā izlasītu, ka liela daļa Latvijas upju gultņu vedojušās ledāju kušanas laikā.

Lasu priekšā grāmatu Korras pasaules. Īsta pērļu krātuve! Zaļā vārna, lidojot uz dienvidiem un atpakaļ, skaļi komentē visas ceļā redzamās dabas ainavas - tuksnešus ar dažādas krāsas smiltīm, stepes, purvus, mitrājus, savannas u.t.t.