Redu

LAT 3.7. Stāstījuma veidošana

Guna Muižniece -

Roberts trenējas sacerēt stāstus pastaigas vai braucienu laikā, sacerot tos kopīgi ar mani. Viens no mums sāk stāstu, piemēram, "Bija saulains rīts", otrs to papildina ar vienu vai diviem teikumiem, tad atkal pirmais pievieno dažus teikumus. Katrs stāstu pavirza uz priekšu. Reizēm veidojas gari un piedzīvojumiem bagāti stāsti, kurus gribas paturināt arī nākamās pastaigas laikā.

To, kas ir stāstījums, kurā ir ievads, galvenā daļa un nobeigums, Robertam nolēmu pastāstīt tikai tad, kad viņa rakstu darbi sāk pārsniegt 50 vārdu garumu. Līdz tam ļāvu viņam rakstīt tā, kā viņš dabiski raksta. Tie bija ieraksti dienasgrāmatā, stāstiņi, vēstules. Parasti viņš izvēlējās rakstīt hronoloģiski, vai uzskaitījuma veidā.

Ko par teksta struktūru trešklasniekiem paredz mācīt skolas programma

Zināju, ka šī un dažu iepriekšējo gadu latviešu valodas diagnostikas darbā ir iekļauts uzdevums uzrakstīt stāstījumu, kuram ir ievads, galvenā daļa un nobeigums. Bet papildus tiek norādīts arī plāns, kas jāizmanto. Man īsti nav skaidrs, vai plāns attiecas uz galveno daļu (kā to atceros no saviem skolas laikiem), vai arī pirmais plāna punkts (šī gada darbā "Dabu saudzēt ir svarīgi") kalpo kā ievads, otrais punkts - kā galvenā daļa, bet trešais būtu nobeigums.

Vecākos diagnosticējošajos darbos ir plāns, pēc kura vadoties rakstīt, bet nav prasības strukturēt tekstu kā ievadu, galveno daļu un nobeigumu.

Uzdevumi.lv platformā atradu uzdevumus, lai gatavotos 2022.gada diagnosticējošajam darbam. Tas gan ir par mutisku stāstījumu un uzdevumā norādītais plāns ir veidots tā, lai tajā jau būtu iestrādāts ievads, galvenā daļa un nobeigums. Plāna pirmais punkts paredz nosaukt grāmatas nosaukumu, autoru u.t.t., bet pēdējais punkts - noformulēt ieteikumu citiem izlasīt šo grāmatu.

Stāstījums par savu grāmatu I — uzdevums. Eksāmens un diagnosticējošais darbs latviešu valodā, 3. klase.
Uzdevums tēmā Stāstījums par savu grāmatu I.
Uzdevumi.lv logo

Neskatoties uz neskaidrībām, mēģināju darīt labāko, ko varu :)

Iepazīsties: ievads, galvenā daļa un nobeigums

Jau nedēļas sākumā pabrīdināju Robertu, ka šonedēļ es viņam pastāstīšu, kā uzrakstīt domrakstu (man šis termins patīk labāk par "stāstījums"), bet trešdien aicināju to izdarīt. Uzrakstīšu visu mūsu nodarbības gaitu. Sapratu, ka nodarbības gaita ir ļoti, ļoti svarīga, ja ir jāapgūst piņķerīga tēma, kas patiesībā īsti nemaz neinteresē.

"Šodien es aicinu Tevi rakstīt diktātu. Es to izveidošu kā domrakstu, kuram ir ievads, galvenā daļa un nobeigums. "Domtaksts" - labi izklausās, vai ne? Tu raksti savas domas... Vai Tu gribētu rakstīt domakstu "Pārgājiens" par to, kāmēs gājām skatīties kritalas?"
Man bija svarīgi piemeklēt tēmu, kas palīdzētu uzturēt motivāciju rakstīt. Tēma "Pārgājiens" trāpīja desmitniekā.

"Uz kādas lapas Tu gribi rakstīt - A4 vertikālās, horizontālās vai lapas burtnīcā?"
Ja kaut ko uztiepj (rakstīt domtakstu), tad vismaz lapas izvēle rada sajūtu, ka tas ir mazliet arī paša izvēlēts darbs.

"Rakstīsim abi! Tu uz savas lapas, bet es uz savas!"
Kompānija jebkuru darbu padara patīkamāku.

"Sāksim ar virsrakstu. Vai Tu vari trāpīt vārdu "Pārgājiens" tieši lapas vidū? O, Tev tas izdevās!"
Katra mazā uzvara palielina motivāciju.

"Ievadā raksta par to, ar ko viss sākās, un par ko būs stāsts. Kā būtu, ja mēs rakstītu "Bija saulaina pavasara diena un mēs nolēmām iet pārgājienā"? Tad varam turpināt "Mamma gāja ar kājām, bet es braucu ar savu jauno velosipēdu". Tu gribi rakstīt "ar ričuku"? Labi!"
Lai arī es diktēju domrakstu, tas ir Roberta darbs, un viņš to pielāgo savam stilam.

Es turpināju piedāvāt teikumus, Roberts tos piekoriģēja, un mēs abi rakstījām. Kad jutu, ka Roberts nogurs, atvēru planšetē fotogrāfiju no pārgājiena. Gremdēšanās jaukās atmiņās deva jaunu sparu turpināt. Pēdējo teikumu Roberts noformulēja pats. Jutu, ka tas ir pēdējais teikums viņa (nevis manā) domrakstā. Teicu, ka tas ir labs nobeigums, kas paredz arī stāsta turpinājumu. Par galveno daļu nesanāca parunāt rakstīšanas procesa laikā. To izdarīsim citā reizē.

"Ļoti svarīga iemaņa ir paša uzrakstītajā atrast un izlabot kļūdas. Tas reizēm nav viegli, jo pats zini, kas tur rakstīts. Es dažas tavā darbā pamanīju. Tu gribi tās atrast pats vai vēlies, lai es Tev palīdzu? Kā Tu gribi, lai es tās atzīmēju? Pateikt tikai skaitu? Labi!"
Piedāvāju palīdzību kļūdu meklēšanā, jo jutu, ka viņam pašam nav pietiekamas motivācijas. Roberts pamanīja kļūdu vārdā "mamma". Jautāja, vai es to biju pamanījusi.

"Es nepamanīju, ka "mamma" bija uzrakstīts ar vienu m! Redz, es zināju, kam tur jābūt rakstītam un nepamanīju kļūdu! Skat, arī man pašai ir kļūda vārdā "saulaina", ko nepamanīju!"
Ir labi apzināties, ka mamma arī ir cilvēks un vēl mācās. Es tiešām nepamanīju, bet, ja būtu pamanījusi, būtu labi kādu kļūdu atstāt nepamanītu.


Nākamreiz mēs turpinam darboties ar uzrastīto darbu, lai to izmantojot apgūtu vēl citas rakstīšanas nianses:

  • uz citas kopijas lūdzu pasvītrot teikuma priekšmetus un izteicējus un kopīgi atpazinām saliktus teikumus, kuros jāsaliek komati;